6. gadsimts p.m.ē. ir laika periods, kas sākās 600. gadā p.m.ē. un beidzās 501. gadā p.m.ē.
Šajā gadsimtā Pānini Indijā apkopoja sanskrita gramatikas likumus, kas ir vecākie joprojām zināmie kādas valodas gramatikas likumi. Tuvajos Austrumos gadsimta pirmajā pusē dominēja Jaunās Babilonijas impērija, kura radās jau iepriekšējā gadsimtā pēc sacelšanās pret Asīriju. 587. gadā p.m.ē. pēc tam, kad Nebukadnecars II iekaroja Jeruzalemi, beidza pastāvēt Jūdejas karaliste. Babiloniešu valdīšana reģionā beidzās ap 540. gadiem p.m.ē., kad Kīrs Varenais dibināja Ahamenīdu impēriju (pazīstama arī kā Persiešu impērija).
Eiropā 6. gadsimtā p.m.ē. bija dzelzs laikmets. Senā Grieķijā tika likti pamati grieķu filozofijai, kuras uzplaukums bija 5. gadsimtā p.m.ē. Austrumeiropā un Centrāleiropā izplatīta bija Halštates kultūra, Ziemeļeiropā bija vēl bronzas laikmeta beigas. Mūsdienu Francijas teritorijā no Centrāleiropas ienāca galli.[1]
Senajā Indijā šajā gadsimtā radās budisms un džainisms, savukārt Amerikā bija olmeku civilizācijas noriets.