Tautvils: Atšķirības starp versijām
Nav labojuma kopsavilkuma |
|||
| 4. rindiņa: | 4. rindiņa: | ||
Tautvils bija Lietuvas dižkunigaiša Mindauga brāļa [[Dausprungs|Dausprunga]] dēls un vasalis. Pēc kāzām ar [[Polockas kņazs|Polockas kņaza]] Bračislava meitu viņš kļuva par Polockas kņaza mantinieku. |
Tautvils bija Lietuvas dižkunigaiša Mindauga brāļa [[Dausprungs|Dausprunga]] dēls un vasalis. Pēc kāzām ar [[Polockas kņazs|Polockas kņaza]] Bračislava meitu viņš kļuva par Polockas kņaza mantinieku. |
||
1248. gadā pēc Mindauga rīkojuma Tautvils kopā ar savu brāli Ģedvīdu (''Gedvydas'') un tēvoci Žemaitijas kunigaiti [[Vikints|Vikintu]] vadīja lietuviešu iekarošanas karagājienu uz [[Smoļenskas kņazi|Smoļenskas zemi]]. Pēc lietuviešu karaspēka sakāves kaujā pie Protvas upes Mindaugs atsavināja viņu zemes un pievienoja saviem īpašumiem. |
1248. gadā pēc Mindauga rīkojuma Tautvils kopā ar savu brāli Ģedvīdu (''Gedvydas'') un tēvoci Žemaitijas kunigaiti [[Vikints|Vikintu]] vadīja lietuviešu iekarošanas karagājienu uz [[Smoļenskas kņazi|Smoļenskas zemi]]. Pēc lietuviešu karaspēka sakāves kaujā pie Protvas upes Mindaugs atsavināja viņu zemes un pievienoja saviem īpašumiem. |
||
1249. gadā Tautvils, Ģedvīds un Vikints aizbēga uz Galīciju pie Tautvila māsas vīra kņaza Daniela. |
1249. gadā Tautvils, Ģedvīds un Vikints aizbēga uz [[Galīcija|Galīciju] pie Tautvila māsas vīra kņaza Daniela (Daņilo). |
||
1250. gadā Tautvils ieradās Rīgā, lai noslēgtu savienību pret Mindaugu. Kā priekšnoteikums bija Tautvila pāriešana katoļu ticībā, viņu kristīja [[Rīgas arhibīskaps]] [[Nikolajs no Nauenas]]. Tajā pašā gadā Livonijas ordenis rīkoja [[Karagājiens uz Nalseni, Lietuvu un Žemaitiju (1250)|karagājienu uz Nalseni, Lietuvu un Žemaitiju]] un [[Karagājiens uz Zemgali (1250)|karagājienu uz Zemgali]]. |
1250. gadā Tautvils ieradās Rīgā, lai noslēgtu savienību pret Mindaugu. Kā priekšnoteikums bija Tautvila pāriešana katoļu ticībā, viņu kristīja [[Rīgas arhibīskaps]] [[Nikolajs no Nauenas]]. Tajā pašā gadā Livonijas ordenis rīkoja [[Karagājiens uz Nalseni, Lietuvu un Žemaitiju (1250)|karagājienu uz Nalseni, Lietuvu un Žemaitiju]] un [[Karagājiens uz Zemgali (1250)|karagājienu uz Zemgali]]. |
||
1251. gadā Mindaugs noslēdza miera līgumu ar Livonijas ordeņa mestru Andreasu un pats pieņēma katoļu ticību. |
1251. gadā Mindaugs noslēdza miera līgumu ar Livonijas ordeņa mestru Andreasu un pats pieņēma katoļu ticību. |
||
1252. gadā Tautvils kopā ar Vikintu vadīja uzbrukumu Mindauga rezidencei [[Voruta]]s pilskalnā. Pēc zaudējuma viņu karaspēks atkāpās uz Vikinta rezidenci Rietavā, kur Vikints gāja bojā, bet Tautvils aizbēga uz Galīciju. Tur viņš piedalījās kņaza Daniela nesekmīgajā karagājienā pret [[Čehija]]s karali. |
1252. gadā Tautvils kopā ar Vikintu vadīja uzbrukumu Mindauga rezidencei [[Voruta]]s pilskalnā. Pēc zaudējuma viņu karaspēks atkāpās uz Vikinta rezidenci Rietavā, kur Vikints gāja bojā, bet Tautvils aizbēga uz [[Galīcija|Galīciju]]. Tur viņš piedalījās kņaza Daniela nesekmīgajā karagājienā pret [[Čehija]]s karali, iespējams, piedalījās kņaza Daņilo kronēšanā par "Krievijas karali" 1253. gadā. |
||
Pēc Mindauga kronēšanas Tautvils 1254. gadā atzina sevi par Mindauga vasali un saņēma Polockas kņazisti kā lēni. |
Pēc Mindauga kronēšanas par Lietuvas karali Tautvils 1254. gadā atzina sevi par Mindauga vasali un saņēma Polockas kņazisti kā lēni. |
||
Kā Polockas kņazs viņš centās uzturēt labas attiecības ar Livonijas ordeni. |
Kā Polockas kņazs viņš centās uzturēt labas attiecības ar Livonijas ordeni. |
||
Savas valdīšanas laikā viņš atkal pievienoja Polockas valdījumiem Vitebskas kņazisti, kur iecēla savu dēlu Konstantīnu par kņazu. |
Savas valdīšanas laikā viņš atkal pievienoja Polockas valdījumiem Vitebskas kņazisti, kur iecēla savu dēlu Konstantīnu par kņazu. |
||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 22. maijs, plkst. 12.29
Tautvils vai Tautivils (lietuviešu: Tautvilas, Tautvila, baltkrievu: Таўцівіл, vācu: Tautvila, Tautwil) bija Lietuvas karaļa Mindauga brāļadēls un sāncensis cīņā par varu, vēlāk Polockas kņazs (1254-1263).
Vēsture
Tautvils bija Lietuvas dižkunigaiša Mindauga brāļa Dausprunga dēls un vasalis. Pēc kāzām ar Polockas kņaza Bračislava meitu viņš kļuva par Polockas kņaza mantinieku. 1248. gadā pēc Mindauga rīkojuma Tautvils kopā ar savu brāli Ģedvīdu (Gedvydas) un tēvoci Žemaitijas kunigaiti Vikintu vadīja lietuviešu iekarošanas karagājienu uz Smoļenskas zemi. Pēc lietuviešu karaspēka sakāves kaujā pie Protvas upes Mindaugs atsavināja viņu zemes un pievienoja saviem īpašumiem. 1249. gadā Tautvils, Ģedvīds un Vikints aizbēga uz [[Galīcija|Galīciju] pie Tautvila māsas vīra kņaza Daniela (Daņilo).
1250. gadā Tautvils ieradās Rīgā, lai noslēgtu savienību pret Mindaugu. Kā priekšnoteikums bija Tautvila pāriešana katoļu ticībā, viņu kristīja Rīgas arhibīskaps Nikolajs no Nauenas. Tajā pašā gadā Livonijas ordenis rīkoja karagājienu uz Nalseni, Lietuvu un Žemaitiju un karagājienu uz Zemgali. 1251. gadā Mindaugs noslēdza miera līgumu ar Livonijas ordeņa mestru Andreasu un pats pieņēma katoļu ticību. 1252. gadā Tautvils kopā ar Vikintu vadīja uzbrukumu Mindauga rezidencei Vorutas pilskalnā. Pēc zaudējuma viņu karaspēks atkāpās uz Vikinta rezidenci Rietavā, kur Vikints gāja bojā, bet Tautvils aizbēga uz Galīciju. Tur viņš piedalījās kņaza Daniela nesekmīgajā karagājienā pret Čehijas karali, iespējams, piedalījās kņaza Daņilo kronēšanā par "Krievijas karali" 1253. gadā. Pēc Mindauga kronēšanas par Lietuvas karali Tautvils 1254. gadā atzina sevi par Mindauga vasali un saņēma Polockas kņazisti kā lēni. Kā Polockas kņazs viņš centās uzturēt labas attiecības ar Livonijas ordeni. Savas valdīšanas laikā viņš atkal pievienoja Polockas valdījumiem Vitebskas kņazisti, kur iecēla savu dēlu Konstantīnu par kņazu. Pēc Mindauga nogalināšanas 1263. gadā Tautvils pretendēja uz Lietuvas dižkungigaiša troni, bet viņu nogalināja Vikinta dēls Tranaitis, kas pats uz īsu laiku kļuva par dižkunigaiti.
Literatūra
- Simas Sužiedėlis. Tautvilas. Encyclopedia Lituanica. V. Boston, Massachusetts: Juozas Kapočius. pp. 384. LCC 74-114275.
- Lietuvos valdovai (XIII-XVIII a.): enciklopedinis žinynas. Vytautas Spečiūnas (red.). Vilnius: Mokslo ir enciklopedijų leidybos institutas. 2004, 20–21 lpp. ISBN 5-420-01535-8.