www.fgks.org   »   [go: up one dir, main page]
Pāriet uz saturu

Jūlijs Cēzars

Labot saites
Vikipēdijas lapa
Gajs Jūlijs Cēzars
Gaius Iulius Caesar
Romas Republikas diktators

Jūlija Cēzara krūšutēls
Valdīšana no 49. gada p.m.ē oktobra
līdz 44. gada p.m.ē. martam
Dzimis 100. gada p.m.ē 13. jūlijā[1]
Dzimšanas vieta Roma, Romas Republika
Miris 44. gada p.m.ē. 15. martā
Miršanas vieta Roma, Romas Republika
Priekštecis Lūcijs Kornēlijs Sulla (kā Romas Republikas diktators)
Pēctecis Augusts Oktaviāns (kā Romas imperators)
Dzīvesbiedres 1. Kornēlija Cinilla (no 84. līdz 68. gadam p.m.ē.)
2. Pompeja Sulla (no 68. līdz 63. gadam p.m.ē.)
3. Kalpurnija Pizonisa (no 59. līdz 44. gadam p.m.ē.)
Pēcnācēji Jūlija Cēzarisa[2]
Dinastija Jūlija-Klaudija dinastija
Tēvs Gajs Jūlijs Cēzars vecākais
Māte Aurēlija Kotta

Gajs Jūlijs Cēzars[3] (latīņu: Gaius Iulius Caesar, dzimis 100. gada p.m.ē. 13. jūlijā[1], miris 44. gada p.m.ē. 15. martā) bija romiešu militārais un politiskais līderis, kā arī labs orators. Viņam bija nozīmīga ietekme Romas Republikas pārtapšanā par Romas impēriju.

Kā populāru tradīciju politiķis Cēzars ar Marku Liciniju Krasu un Gneju Pompeju izveidoja neoficiālu triumvirātu, kurš vairākus gadus dominēja Romas politikā. Viņu galvenais politiskais pretinieks bija Romas senāts, kuru vadīja optimāti, piemēram, Marks Porcijs Katons un Marks Kalpurnijs Bibuls. Iekarojot Galliju, Cēzars paplašināja Romas valdījumus līdz pat Ziemeļjūrai un ienesa Romas kultūru mūsdienu Francijas teritorijā. Tāpat 55. gadā p.m.ē. viņš vadīja pirmo romiešu iebrukumu Britānijā. Pēc triumvirāta izjukšanas Cēzars attālinājās no Pompeja un Romas senāta. 49. gadā p.m.ē. Cēzars, vadot savus leģionus pāri Rubikonas upei, uzsāka pilsoņu karu, pēc kura viņš kļuva par romiešu pasaules valdnieku.

Uzņemoties uz saviem pleciem valsts pārvaldi, Cēzars uzsāka plašas reformas romiešu sabiedrībā un valdībā. Viņš tika pasludināts par "diktatoru uz mūžu" (dictator perpetuo) un skaudri centralizēja Republikas birokrātiju. Marta īdu laikā (15. martā) 44. gadā p.m.ē. senatoru grupa, Marka Bruta vadībā, veica atentātu pret diktatoru, cerībā atjaunot Republikā iepriekšējo kārtību. Tomēr izcēlās vēl viens pilsoņu karš, kas noveda līdz autokrātijas nostiprināšanai Cēzara adoptētā troņmantnieka Augusta Oktaviāna vadībā. 42. gadā p.m.ē., divus gadus pēc atentāta, Senāts oficiāli iesvētīja Cēzaru kā vienu no romiešu dieviem.

Biogrāfija

Cēzars jaunībā.

Jūlijs bija nācis no dižciltīgas ģimenes. Izdienot obligāto dienestu armijā, Jūlijs Cēzars ieņēma dažādus svarīgus sabiedriskus posteņus. Cēzars prata patikt tautai. Viņš bija laipns, labi ģērbies, labs karavadonis un politiķis, taču daudzi domāja, ka aiz viņa laipnās ārienes slēpjas neapslāpējama varaskāre. 60. gadā pirms mūsu ēras viņs tika ievēlēts uz vienu gadu par konsulu, faktiski par Romas vadītāju.[4] Cēzara pakļautībā bija pilsētu valdes un armija, kaut gan vara tika dalīta ar otru konsulu.

Pēc tam Cēzars kļuva par Gallijas (mūsdienu Francijas) vietvaldi. 55. un 54. gadā p.m.ē. Cēzars pat iebruka Lielbritānijā. Viņam pakļāvās milzīga armija, kuru viņš nolēma paturēt pretēji likumam, kas paredzēja atlaist karavīrus. Tā 49. gadā p.m.ē. Cēzars uzsāka cīņu par vienvaldību, kurā Cēzara pretinieks bija Gnejs Pompejs. Pilsoņu karš Romas Republikā turpinājās līdz 45. gadam p.m.ē. un beidzās ar Cēzara uzvaru.[4] Cēzars tādā veidā kļuva par diktatoru. Daudziem šāda lietu kārtība nepatika un Cēzars tika nogalināts 15. martā pie ēkas, kur savācās senāts. Pēc viņa nāves, cīņu par varu turpinājis viņa māsasdēls - Oktaviāns Augusts, kurš šajā cīņā arī uzvarēja.

Cēzara reformas

Atšķirībā no vairuma savu priekšgājēju, Cēzars, ticis pie varas grožiem, neuzsāka terora kampaņu pret saviem pretiniekiem. Iespējams, ka tieši tas vēlāk viņam maksāja dzīvību. Vēl 49. gadā p.m.ē., nonācis Pompeja pamestajā Romā viņš nekavējoties ķērās pie reformām. Arī atgriezies no Ēģiptes, viņš palikušajos dažos savas dzīves gados ieviesa virkni būtisku izmaiņu Romas ekonomiskajā, politiskajā un administratīvajā sistēmā. Tā, viņš samazināja reālo Romas Senāta varu, tā locekļu skaitu no 600 palielinot līdz 900. Līdz ar to debates tajā par katru jautājumu nereti ieilga līdz bezgalībai un Cēzars pa to laiku varēja brīvi rīkoties.

Viņš īstenoja arī brāļu Grakhu zemes reformu, sadalot to saviem kara veterāniem un nabagiem. Ap 80 tūkstošiem iedzīvotāju no Itālijas un citām biezi apdzīvotām vietām viņš nosūtīja uz Kartāgu, Korintu un citiem reģioniem, kuri karos bija zaudējuši daudz savu iedzīvotāju. Tāpat viņš administratīvā kārtā samazināja nabadzīgo iedzīvotāju parādus un ierosināja vairākus likumprojektus, kas ierobežoja aizdevumu procentu likmes. Tāpat tika izstrādāta bankrota likumdošana, kuras galvenie pamatprincipi saglabājušies līdz pat mūsdienām.

46. pmē Cēzars astronomam Sosigēnam uzdeva izstrādāt jaunu kalendāru, jo līdz tam laikam lietotais romiešu kalendārs neatbilda reālajam saules gadam. 45. pmē kalendārs tika ieviests, un tas ieguva nosaukumu Jūlija kalendārs.

Cēzara nāve

Vinsenco Kamučini glezna "Morte di Giulio Cesare" ("Cēzara nāve").

Ietekmīgākie Romas senatori, kuru varu un autoritāti Cēzars politisko reformu rezultātā bija ierobežojis, baidījās, ka viņš, jau tā baudot praktiski neierobežotu varu, pasludinās sevi par monarhu. Tas varētu nozīmēt Senāta un republikas kā valsts iekārtas likvidēšanu. Tādējādi arī senatori kā politiska kategorija beigtu pastāvēt. Grūti teikt, cik pamatotas bija šīs bažas, taču bija arī daudzi citi iemesli, kādēļ Cēzaram nelabvēļu pietika. Tā, senatoru grupa 44. gadā p.m.ē. organizēja sazvērestību pret Cēzaru un, viņam ienākot Senāta ēkā to nogalināja.

Cēzars vēl pirms iešanas uz senātu tika brīdināts par tur draudošajām briesmām, bet viņš nepaklausīja. Sazvērnieki ar vairākiem desmitiem naža dūrienu gluži vai sakapāja Cēzaru. No sākuma Jūlijs Cēzars esot pretojies, bet, kad sazvērnieku vidū pamanījis savu draugu Marku Brutu, iekliedzies "Et tu Brute?" (Arī tu Brut?). Pēc tam viņš vairs neesot pretojies.[5] Patiesībā šos latīņu vārdus viņa mutē ielika Šekspīrs savā lugā "Jūlijs Cēzars". Romiešu vēsturnieki stāsta, ka viņa pēdējie vārdi esot bijuši: "Kai su, technon?" - kas nozīmē, no grieķu valodas tulkojot "Arī tu mans bērns?" Iespējams Bruts tiešām bija viņa dēls, jo Bruta māte Servīlija bija viena no daudzajām Cēzara mīļākajām. Tiek arī runāts, ka mirstošais Cēzars, krītot, pavilka savas togas apakšējo malu, apsedzot kājas - lai mirtu pieklājīgi apklāts. [6]

Daudzi vēsturnieki Cēzara personību vērtē negatīvi — kā tirānu, kas iznīcināja Romas republiku. Tomēr Romas republika, runājot cita triumvīra Pompeja vārdiem, bija mirusi jau tāpat savu samilzušo iekšējo pretrunu rezultātā. Tikai stingra roka, diktatūra, varēja uz kādu laiku paglābt tā laika klasisko Vidusjūras pasauli no pilnīga haosa. Tieši tāpēc, ka Cēzars bija diktators un izcils karavadonis, viņš spēja ieviest kārtību un veikt reformas, kas vēl vairākus gadsimtus nodrošināja stabilitāti visā plašajā Vidusjūras reģionā.

Cēzara slepkavība, ko veica viņa draugs Marks Bruts un citi Romas senatori (nogalinot to ar 23 naža dūrieniem), cerībā glābt republiku, izraisīja otru pilsoņu karu, kas galīgi sagrāva Romas republiku, un radīja Romas impēriju Cēzara adoptētā dēla Oktaviāna vadībā.

Cēzars un Kleopatra

Žana Leona Žeromē glezna: Kleopatra vizītē pie Cēzara.

Leģenda stāsta, ka Kleopatra ieguvusi Jūlija Cēzara sirdi burtiski dažos acumirkļos — uzreiz pēc tam, kad bija izritinājusies no austrumnieciskā paklāja, kurā bija ievīstīta, lai nepamanīta nonāktu Cēzara apartamentos. Paklājs tika piegādāts Cēzaram kā dāvana, un tāpēc izvērsās situācija, ka Kleopatra no tā izritinājās paša Gaja Jūlija acu priekšā.[7] Šāda ierašanās pie Cēzara, kurš tajā brīdī atradās Aleksandrijā, bija nepieciešama, jo šajā pilsētā Kleopatrai draudēja nāves briesmas. Savukārt Cēzars bija ieinteresēts, lai Kleopatra kļūtu par Ēģiptes valdnieci un būtu viņa marionete.

Iespējams, ka Cēzaru ir apbūrusi Kleopatras jaunība.[7] Kad viņi 41. gadā p.m.ē. satikās pirmoreiz, Cēzaram bija 59 gadi, bet Kleopatrai tikai 28 gadi. Cēzars bija jau precējies, un romiešiem nepatika Cēzara mīlas dēka ar Kleopatru. Viņi izdarīja lielu spiedienu uz Cēzaru. Ir ziņas, ka Kleopatrai ir bijis dēls no Cēzara - Cēzarions, bet pats Cēzars viņu neatzina par savu dēlu.

Cēzara literārie darbi

Cēzars ir sarakstījis arī trīs literārus darbus. Tie ir "Piezīmes par gallu karu", "Piezīmes par pilsoņu karu" un traktāts par stila jautājumiem "Markam Tullijam Ciceronam par analoģiju". Šajos darbos ir tāda literārā forma, kas neprasa īpašu māksliniecisko apdari - tās ir piezīmes jeb komentāri. Tomēr tajos vērojama gan kompozicionāla nobeigtība, gan stilistiski spilgti izstrādātas epizodes.[8] Jūlijs Cēzars, aprakstīdams gallus, viņu dievības raksturoja romiešu dievību vārdos, lai pēc iespējas īsāk varētu tos raksturot.

Cēzars kultūras darbos

Cēzara personāžs figurē teju vai visos darbos, kas ir saistīti ar Kleopatru. Savukārt par Kleopatru ir neskaitāmā daudzumā sacerēti romāni, uzvestas teātru izrādes, uzņemtas filmas utt.

Baroka laikmeta komponists Georgs Frīdrihs Hendelis ir arī sacerējis operu, kuras nosaukums ir "Jūlijs Cēzars".

Skatīt arī

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Jūlijs Cēzars

Turpmākai lasīšanai

  • Cēzars Gājs Jūlijs, "Piezīmes par gallu karu" - no latīņu val. tulk. G.Lukstiņš. - R.: Zvaigzne, 1977. - 182 lpp.
  • Makkalova Kolīna, "Cēzara sievietes" (romāns) - tulk. un priekšv. sarakst. Andžela Šuvajeva ; red. Ināra Vjacira ; māksl. Gunda Balode, Arnis Zariņš. - R.: Zvaigzne ABC, 2004 : Preses nams. - 949, [2] lpp. : ģīm., k. ; 21 cm. - Oriģ. nos.: Caesar's women / Colleen McCullough, 1996. ISBN 9984-36-355-4
  • Plutarchs, "Grieķu un romiešu varoņu dzīves: Perikls, Aleksandrs Lielais, Koriolāns, Jūlijs Cēzars" - tulk. Jānis Veselis. - R.: Valters un Rapa, 1936. - 187 lpp.

Ārējas saites

Atsauces un piezīmes

  1. ↑ 1,0 1,1 Dažreiz tiek uzskatīts, ka Jūlijs Cēzars dzimis 102. gadā p.m.ē. Zinātniekiem nav vienprātības arī par to, kurā datumā viņš ir dzimis. Otra versija apgalvo, ka Jūlijs Cēzars ir dzimis 12. jūlijā
  2. ↑ Tiek uzskatīts, ka Cēzaram ar Kleopatru bija arī kopīgs dēls - Cēzarions, bet to pats Cēzars esot noliedzis.
  3. ↑ Oficiālais vārds pēc 42. gada pirms mūsu ēras ir Gaius Iulius Caesar Divus (Latīņu rakstā: GAIVS IVLIVS CAESAR) (klasiskās latīņu valodas rakstā: IMP•C•IVLIVS•CAESAR•DIVVS), latviski, "Imperators [un] Dievs Gajs Jūlijs Cēzars".
  4. ↑ 4,0 4,1 «Cēzars». pro5 - Enciklopēdija. Skatīts: 2008-09-06.
  5. ↑ «Nedēļa pasaules vēsturē (10.-16.marts)». easyget.lv. Skatīts: 2008-0-07.
  6. ↑ Krēmers, Valters; Trenklers, Gecs. Populāru pārpratumu enciklopēdija. Jumava (Rīga), 2001. ISBN 9984-05-383-0.
  7. ↑ 7,0 7,1 «Šarmantā neglītene jeb Kleopatras privātā dzīve». apollo.lv. Skatīts: 2008-09-06.
  8. ↑ «Senās Romas kultūra: Gajs Jūlijs Cēzars». LIIS. Skatīts: 2008-09-06.

Veidne:Link FA Veidne:Link FA Veidne:Link FA Veidne:Link FA Veidne:Link FA Veidne:Link FA Veidne:Link FA Veidne:Link FA Veidne:Link FA Veidne:Link FA Veidne:Link FA

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Jūlijs_Cēzars&oldid=1184487"